“Es skatos uz cilvēkiem un tievēju!”: ārsta dvēseles sauciens

Ir vērts izlasīt kaut vai tāpēc, lai pārliecinātos, ka uz tevi tas neattiecas!

 Esmu ārsts – vertebroneirologs. Es ar plaši atvērtām acīm skatos uz mūsu cilvēkiem un tievēju. Burtiski neizejot no sava biroja. Cilvēki, kas šeit ierodas, nāk no dažādeim reģioniem un ar atšķirīgu finansiālo situāciju. Nu, un cilvēku figūras arvien vairāk ir tā teikt “amerikāniskas”. Aptaukojušies, ar lieko svaru, tērpušies platos šortos un t-kreklos. Šausmas…

Šodien mamma un tētis atveda pie manis piecpadsmit gadus vecu meiteni un histēriski kliedza: “Paskatieties dakter, mūsu meitai sāp mugura!”

Es skatoties vien zaudēju svaru – šai jaunkundzei ir divdesmit kilogramu liekais svars un celulīts, gluži kā četrdesmit gadus vecai kundzei, kas dzemdējusi. Es knapi varēju sajust mugurkaulu. Ir skaidrs, ka ar viņas vēl līdz galam neattīstīto skeltu šie liekie kilogrami iznīcina mugurkaulu, un situācija tikai pasliktināsies.

Pēc mana priekšlikuma ierobežot meitenei uzturu, vecāki sāk piedāvāt naudu, lai es varētu viņu izārstēt. Uz manu iebildumu, ka vēl ir pāragri meiteni ārstēt medicīniski, bet toties īstais laiks koriģēt ēšanas paradumus, vecāki reaģē ļoti oriģināli: “Neskatieties mūsu šķīvjos!”.

Sanāk, ka tā nebūt nav viņu vaina, ka izaudzina aptaukojušos bērnu. Tā ir mana vaina, ka es nevēlos ārstēt pagaidām vēl veselīgu mugurkaulu.

Dažreiz es speciāli dodos smēķēt pusdienu laikā verandā pie restorāna, tur redzama cita izrāde. Mūsu sanatorijā ir bufete ar zviedru galdu. Jums vajadzētu redzēt, kā cilvēki krāmē pārtiku kaudzēm un pēc tam, neapēdot pat pusi, piepilda maisiņus ar gaļu un sieru. Es gribētu kliegt: “Kāpēc tu tik daudz ēd?! Vai jums mājās ir bads?”

Un tā pati publika pēc tam sūdzas, ka jūra ir netīra, ūdens dzesētājā ir netīrs un kopumā mums viss ir slikti. Labāk pārtraucat brokastīs zivju pastētei pa virsu uzdzert jogurtu, pārstātjiet barot bērnus ar gurķiem un apelsīnu sulu. Jutīsieties labāk! Nenāciet pie manis pulksten desmitos no rīta jau piesūkušies ar bezmaksas alu – es jūs vienkārši neārstēšu!

Netālu no ēkas, rododendra biezokņos, māte apsēdina savu diezgan pieaugušo (apmēram piecus gadus veco) bērnu “pakakāt”. Uz manu piezīmi, ka ir iespējams aizstaigāt ja ne uz istabu, bet vismaz uz tuvāko tualeti, atskan atbilde: “Mēs samaksājām par biļeti!” Tas nozīmē, ka, ja ir samaksāts, tad var nokārtoties, kur vien sirds vēlas? Nekopto vīrieši, mežonīgi un neaudzināti bērni, resnas, ne mazāk nepieklājīgas mātes… vai šī ir mūsdienu sabiedrība?

Lasi arī: Kāda ģimene Latgalē negaidīti tikusi pie 150 tūkstošiem eiro; “Nauda kā no debesīm sūtīta”

Atvainojiet, dārgie lasītāji, par skarbumu, bet šis viss ir sakrājies!

P.s. Dzīvoju un strādāju sanatorijā Sočos.